Kādu mācību sniedza Buda māceklim, kura prāts bija pilns ar nemieru?

Kāds māceklis reiz devās pie Budas un teica: “Mans prāts ir nemierīgs. Es jūtos tik vainīgs, es jūtos tik slikti,  es jūtu gan šo gan to....”,  māceklis klāstīja vēl daudzas lietas. Buda noklausījās un teica, lai māceklis iet un paņem no dīķa ūdeni.

Māceklis aizgāja un redzēja, ka dīķis ir duļķains. Viņš atgriezās un teica: “Kungs, ūdens ir duļķains, es nevaru to paņemt.”

Buda pasmaidīja un noteica - "Kāpēc nemēģināt vēlreiz?".   Kādu brīdi vēlāk Buda atkal prasīja māceklim  atnest ūdeni.

Māceklis teica : “Bet tas ir duļķains.” .

Buda atbildēja: “Nē. Ej un paņem ūdeni.”

Kad Buda uzstāja, viņam nebija nekādas citas vēlmes, kā tikai un vienīgi “iet pēc ūdens”.

Kad māceklis aizgāja pie dīķa, ūdens bija noskaidrojies, duļķes bija nosēdušās.

Māceklis atgriezās un atnesa Budam dzidru ūdeni.

Buda pajautāja: "Ko tu darīji, lai ūdens noskaidrotos?"

Māceklis atbildēja: "Neko, mans skolotāj!"

Kad Jūsu prāts ir satraukts, duļķains, vienkārši nogaidiet. Tas nomierināsies  un kļūs tīrs.

Diemžēl mums ir sarakstītas daudzas grāmatas un koncepcijas par to, kā mīlēt sevi, atbrīvoties no vainas sajūtas un vēl par daudz ko citu. Nedomāju ka tās palīdzēs ilgtermiņā, pat tad, ja dod ātru efektu.

Mēģinājumi labot, koriģēt emocijas ir bezjēdzīga parādība, tas padara situāciju tikai sliktāku. Sanskritā ir teiciens: “Ja jums ir brūce, un jūs kasāt to, tad tā nesadzīs." Katrā kasīšanas reizē, brūce paliek tikai sliktāka.

Tas ir tieši tas ko mēs darām,  mēs mēģinām atbrīvoties no mums nepatīkamās lietas, mēģinām mīlēt  vai nemīlēt sevi. Tas viss ir bezjēdzīgi. Labākais ko mēs varam darīt ir nodarboties ar jogu, meditēt, un viss pārējais vienkārši notiks.

Mēs uzplēšam savas problēmas atkal un atkal, nevis pielietojam jogu, meditāciju, lai dziedinātu sevi.

Izmantoti materiāli no www.srisriravishankar.org

0
 .