Par paradīzi un elli

Mēs redzam debesis un elli no morāles un morāles trūkuma viedokļa. Debesis un elle ir tikai prāta stāvoklis, kas atspoguļo mūsu apmierinātību, kā arī neapmierinātību ar kaut ko. Tas simbolizē mūsu centienus, mūsu vēlmes pēc laimes, skumju negribēšanu. Tas parāda mūsu pieķeršanos vai nepieķeršanos kaut kam. 

Par cilvēku, kurš ir brīvs no iekāres un ir apmierināts ar esošajiem apstākļiem (santoša), saka: "Viņš dzīvo Debesīs." Šāds cilvēks ir brīvs no iekāres, dusmām un alkatības. Ja kāds neizjūt apmierinājumu, tad iekāre, dusmas un alkatība uz visiem laikiem bruģē viņa grēcīgo ceļu. Un šādai neapmierinātai personai, pat, ja tai ir pieejami visi ceļi uz laimi, un, ja tā ir saņēmusi visus pasaules labumus, vienmēr būs tāds prāta stāvoklis kā elle.

Šķiet, ka, lai nokļūtu debesīs, ir jālikvidē elle mūsos. Bet tas tā gluži nav.

Paradīze nav elles uzlabošana. Elle nav degradēta paradīze. Kad elle mūsos sabrūk, tad tajā pat mirklī zūd nepieciešamība pēc paradīzes, jo paradīze ir tikai tā cilvēka sapnis, kurš cieš elles mokas. Tā ir šī cilvēka vēlme. Kur beidzas elle, tur pazūd arī vēlme nokļūt Debesīs. Ciešanas ir beigušās un nekur vairs nav jānokļūst. Tas ir stāvoklis “šeit un tagad”.

Stāvoklis, kad izzūd atšķirība starp paradīzi un elli, saucas "glābšana" (mukti), "apgaismība" (mokša).

0