Kāpēc pasaulē tik daudz ciešanu?

Ja viss ko mēs darām ir vērsts uz laimes atrašanu, tad kāpēc pasaulē ir tik daudz sāpju un ciešanu?

 Ir kāds stāsts par Mullu Nasredinu. Viņa sieva gaidīja bērnu un pienāca laiks dzemdēt. Bet bērns neparādījās. Kad ārsts par to pateica Mullam Nasredinam,  viņš skriešus devās uz tirgu, nopirka rotaļļietu un atgriezās  pie sievas. “Tas tomer ir mans bērns” – teica Nasredins – “viņš droši vien iznāks laukā aiz alkatības”.

Visu savu dzīvi mēs pavadām dzenoties pēc kaut kādām mantām, cenšoties kaut ko iegūt. Mēs nepārtraukti meklējam kādu labumu. Kā šāds cilveks var justies laimīgs? Ne alkatīgs cilvēks, ne tāds kurš pārvar parāk daudz vēlmju, nevar būt laimīgs. Laimīgs ir tikai tas, kurš atslābinās savā apziņā.  Tikai tas, kurš atrodas savā centrā, sevī, izjūt patiesu laimi.

Es negribu teikt, ka ārējā pasaulē nav laimes. Tikai tā laime, kuru Jūs izjūtat gremdējoties sevī, ne ar ko nav salīdzināma. Pasaulē darbības vērstas uz to lai atrastu laimi.  Ķermenis sastingst, prāts sastingst, intelekts maldās, bet mēs atkal un atkal ejam vienu un to pašu apli.

Kad Jūs satiekat savu Guru (Skolotāju),  sākat saprast, ka Jūs esat laimes avots. Tad nomierinās prāts un Jūs apzinieties, ka Jūs jau esat tas, kura meklējumos  Jūs nepatraukti visur skraidījāt.

 Шри Шри Рави Шанкар. Гуру.

0