Kā tikt galā ar emocijām?

Katra emocija izsauc noteiktas sajūtas ķermenī. Mēs  sekojam savām domām vai jūtām, bet nepievēršam uzmanību sajūtām.

Kas notiek, kad mēs novērojam savas sajūtas?  Tās mainās, tās kļūst mazāk izteiktas  un ar laiku izzūd.  Savukārt domas vai jūtas pārveidojas par sajūtām ķermenī.  Tāpēc, kad jūs vajā kāda doma, emocija, necentieties  tai pretoties vai cīnīties ar to. Novērojiet to. Novērojiet savas sajūtas. Esot ar tām kopā Jūs pamanīsiet, ka tās mainās, pamazām izzūd un atbrīvojas. Pēc tam pievērsieties savai elpai. Atcerieties, kad jūs novērojat savu elpu, jūs esat pilnībā kopā ar to. Prāts lēnām pāriet pie  kādas domas, jūs kādu laiku esat ar šo domu, un pēkšņi jūs saprotat – “O, es domāju, es domāju par ko citu”. Būtu labi veikt arī kādus elpošanas vingrinājumus.

Jūs izlasījāt kādu tekstu. Vai apzinieties to kas notiek jūsu prātā? Jūs sakāt vai nu “ja, tā tas ir” vai arī “nē, tā tas nav”. Nav svarīgi ko saka raksta autors, kas rakstīts tekstā. Svarīgi ir tas, ko Jūs sakāt sev. Ko saka Jūsu prāts? “Jā” vai “Nē”. Tā ir sava prāta apzināšana, savu domu un jūtu apzināšana, savu iekšējo īpašo reaģēšanas metožu apzināšana.

Kad  Jūs sevī iekšā kļūstat ļoti mierīgs, tad no Jums staro tādas vibrācijas, ka iestājas dziedināšana, cilvēki sāk justies labāk. Vai esat to novērojuši? Jūs ieejat kādā telpā un bez redzama iemesla Jūs pēksņi jūtaties slikti, kļūstat nelaimīgs, sākat dusmoties. Vai esat to novērojuši?  Kāds šajā telpā ir strīdējies, un Jūs tajā ieejot, sajūtat šo spriedzi. Katrs cilvēks rada ap sevi lauku, kurš uzlādēts ar dažādām emocijām. Mūsu vibrācijas ir atkarīgas no tā, ar ko mēs nodarbojamies. Ja mēs ar katru dienu arvien vairāk mīlām, tad tas rada ap mums mīlestības atmosfēru, kura izsauc attiecīgas vibrācijas un mīlestība pastiprinās. Ja Jūs esat vīlušies, tad pastiprinās vilšanās. Un, ja Jūs turpināt to pastiprināt, tad ar katru dienu jutīsiet arvien lielāku spriedzi, un tas radīs ap Jums attiecīgas situācijas, attiecīgus notikumus.

Jūs teiksiet: “Jā es to zinu, esmu sasprindzis, mans prāts ir sasprindzis, ap mani ir nepatīkama atmosfēra. Bet kā man no tā atbrīvoties? “ Lai to paveiktu ir jāveic noteiktas praktikas. Palīgā nāk elpošana. Tā ātri atbrīvos Jūs no šī stāvokļa. Elpošana palīdz arī meditācijai. Elpošana palīdz nomierināt prātu. Tas palīdz Jums nostiprināties pašam sevī. 90% no visiem sārņiem mēs izvadām ar elpošanu, bet mēs izmantojam tikai 30% no plaušu tilpuma.

Mēs radām savā prātā ap sevi barjeras un zaudējam dabiskumu. Kad prāts ir brīvs, lielāka daļa problēmu pazūd.

Cilvēkam ir jāiemācās tikt galā ar sevi.  Mēs dodam sev daudz solījumu:  “es rīkošos tā ....., es būšu tāds.....”, bet kad attiecīgajā brīdī paceļas mūsu emociju vētra, mēs turpinām rīkoties pa vecam. Zināšanas par to kā darbojas mūsu sistēma, mūsu prāts, tā darbības novērošana, elpošanas novērošana, palīdz tikt galā ar šo problēmu.

Pastāvīgi izjust vienas un tās pašas sajūtas nevar. Jūsu sajūtas mainās. Domas izsauc sajūtas un savukārt sajūtas izsauc noteiktas domas.

Satraukums, norūpēšanās  ir vienkārši  ir ļoti daudz domu. Kad ir satraukums, sajūtas aiziet otrā plānā. Kad rodas sajūtas, satraukums izzūd. Kad sajūtas ir saspringtas, gribas rīkoties. Kad ir satraukums, jūs nerīkojaties.  Jums nav ne sajūtu ne rīcības. Pavērojiet sevi. Jūs iestrēgstat kaut kur pa vidu, ne paradīzē ne ellē. Satraukums nogalina mīlestību. Nevar vienlaicīgi mīlēt un izjust satraukumu.

Vienmēr, kad Jūs piemeklē kāda sajūta, nododieties tai. Esiet pilnībā kopā ar to, bez bailēm, bez satraukuma. Ja esat satraucies, tātad esat par kaut ko norūpējies, tātad Jūs turaties pie kaut kā.  Piemēram, “es gribu to.....” , “kā man to izdarīt......”. Šeit izpaužas mūsu ego. Satraukums, norūpēšanās ir tāda cilvēka pazīme, kurš domā ka viņš ir “darītājs”. Uzticēšanas dievišķajam un “ego” ir pretējie poli.  Ja uzticaties dievišķajam, tad kur te vieta “ego”? Bērni nav norūpējušies, viņi ir dabīgi. Bērni pilnībā nododas savām emocijām, tie priecājas, dusmojas, dara vienalga ko, bet izpauž to par visiem 100%.

Bērni pilnībā nododas savām sajūtām, un jau nākošajā brīdī, atbrīvojas no tām, nekam nepieķeroties.

Norūpēšanās, satraukums tura Jūs pagātnē, tura pie ego. Uzticēšanās Dievam nozīmē ego atmešanu. Lai kāda sajūta Jūs nepārņemtu, esat ar to par visiem 100%, daliet to ar Dievišķo.

Kad Jūs samierinaties, tad samierinaties visā ar visu ko Jūs darāt. Samierināties, tas nenozīmē ka jāpārtrauc darboties. Nekādā gadījumā! Jebkuru darbību veiciet apzināti. Ja nodarbojaties ar biznesu, tad ziniet, ka Jūs darāt nevis sev, bet Dievišķajam. Ja braucat ar mašīnu, tad darāt to Dievišķajam. Viss ko Jūs darāt, visa Jūsu dzīve (bērni, darbs, vecāki, draugi.....) , viss kas ir ap Jums, viss ko Jūs uztverat kā savu pasauli – tas pieder Dievišķajam.

Tikai tad, kad Jūs to saprotat, apzinātība ienāk Jūsu dzīvē.

Dzīve nav skaista bilde ar rozēm, tur ir arī ērkšķi. Dzīvē ir lietas, kuras Jums nepatīk. Pats sliktākais ir, ja Jums nav uzticības Dievišķajam. Šīs uzticības zudums ir pats sliktākais, kas var notikt. Tā ir "dvēseles tumšā nakts”. Tad nav iespējams vairs sajust pat mīlestību. Tad raudiet no visas sirds, dziediet un raudiet – tās ir ilgas pēc Dievišķā.

Izmantoti materiāli no: Шри Шри Рави Шанкар. Пунарнава. Снова новый.

0